Aizdomājos par lietām, kas paliek pēc mums – iedzīve, kolekcijas priekšmeti, īpaši ēdieni, smalkas gleznas, drēbes un apavi. Bet kas ar to notiek nākošajā dienā, kad mums nekas vairs nav vajadzīgs? Visa manta pāret radinieku rokās un šīs rokas ļoti vēlēsies to visu iespējami dārgāk pārdot, vai arī, ja nekas neizdosies, ziedot labdarībai.
Viss, pēc kā mēs dzīves laikā esam tik ļoti centušies un krājuši naudiņu, negaidīti kļūst lieks. Varbūt var uztaisīt kādu “Swamp a ramp” pasākumu strap labākajā draudzenēm, kas visu garderobi un iedzīvi paņemtu labās rokās un rūpētos par mantām.
Kas notiks ar manu dvēseli? Vai tai būs jāveic smagais Elle -> Šķīstītava -> Paradīze ceļš? Vai varbūt tomēr ātrais reinkarnācijas ceļš? Jau šobrīd ir skaidri jūtams, ka Dvēsele kaut kur tiecas, bet kurp tieši? Visticamākais, pie mana jaunā mīļākā, tikai…. tikai viņa mūžam atvērtās durvis šķiet slēgtas. Pie tam sēž Cerbers un neļauj pasprukt garām.
Līdz nēves brīdim kaut kā jāmēģina atmīlēties, jo citādāk sanāks, ka nāksies vajāt tos dažuz dzīvos cilvēkus, kuru dēļ mana sirds pukst straujāk un niknāk. Ir taču kaut kāds iemesls, kamdēļ mēs satikāmies un acis nepamirkšķinot iegremdējāmies viens otrā līdz bezgalības plašumiem.
Jauki, ka rezultāts ir miers nevis asiņaina kaisle, grezsirdība un privātīpašnieciskums. Šīs attiecības pat nav īsti attiecības – šī ir komunikācija starp līdzvērtīgām Dvēselēm, kur katra ir izgājusi savu kara lauku un šai cīņai ir izšķiroša nozīme kopējā karā par mīlu vai naidu.
Ir tik grūti turpināt ienīst kādu, kas vienmēr bijis nolikts kaktā pēdējos 20+ gadus. Bet lai nostātos priekšā un pateiktu “Es Tevi mīlu” ir mazliet jāuzgaida – nu apmēram līdz oficiālā pavasara sākumam.linkpiemetināt
Made by Ilka 